my thoughts are my medicine
Mainīt sevi

Manas domas ir manas zāles

6 min read

Kad domājam par zālēm, visbiežāk iztēlojamies tabletes un kapsulas. Kaut kas maziņš, ko varam iedzert kopā ar nelielu devu šķidruma, un mums paliek labāk. Sliktākos gadījumos – mums parādās kādas blakusparādības. Kā ir ar domām: vai mēs varam uzskatīt tās par zālēm? Es aicinu paskatīties, kā domāšana reizēm var likt šķēršļus mūsu ceļā.


Kopš tālajā 2012. gadā uzsāku psiholoģijas studijas, es apzināti strādāju pie tā, kā es domāju. Es vēroju, kā es domāju, meklēju dažādas domu virknes, kas atkārtojas, analizēju tās. Es izmēģināju praktiski visas psiholoģijas teorijas, par ko mums tobrīd lekcijās mācīja (un tas pat ir visai jautri). Esmu nodzīvojusi jau dzīvelīgus 6 gadus, šādas nodarbes aktīvi piekopjot, un man jau šķiet, ka to arī nekad tā vienkārši nepārtraukšu darīt. Ja reiz iesāki aktīvi mācīties par psiholoģiju, tu to nepārstāj darīt. Brīnumainā kārtā studijas arī pabeidzu. Pēc šiem četriem gadiem man bija izdevies ievērojami uzlabot savas spējas ātri noteikt, kādas metodes var pielietot konkrētu savu dzīves problēmu risināšanai vai jaunu ieradumu veidošanai. Kā papildus bonuss nāca arī spēja labāk noteikt, vai man tiešām ir reāli šķēršļi kaut kā sasniegšanai, vai arī tā vietā drīzāk stāstu pati sev muļķības, lai tikai no kaut kā izvairītos. Tās ir noderīgas prasmes, kuras arī nekad nedrīkst pārstāt piekopt un uzturēt labā līmenī.

 

my thoughts as my medicineKo mēs domājam ir tas, ko mēs redzam

Viena liela mācība no visas šīs pašanalīzes, ko esmu tik intensīvi veikusi, ir par to, cik liela ietekme ir mūsu domām. Kopš apzināti vēroju savas domas, es varu labāk pielāgoties un reaģēt uz jaunām idejām. No otras puses – es varu arī sevi ļoti labi pārliecināt. Saliekot abas šīs domas kopā, rodas šis secinājums:

Es varu labi pielāgoties un reaģēt uz domām, par kurām pati sevi esmu pārliecinājusi.

Tā kā šis secinājums sevī ietver personisku, individuālu izvēli, par ko tu izvēlēsies sevi pārliecināt, ir skaidrs, ka te rodas būtisks risks. Kas notiek, ja es sevi pārliecinu par ko tādu, kas nav īsti pareizi vai pat atstāj manī negatīvas iespaidu?

Kaut es varētu aprakstīt visus piemērus, kas man stāv prātā no savas pieredzes un kas labi ilustrē šo domu, pie kā nonācām! Ar šo visu es gribēju uzsvērt:

Katrs personīgais mērķis vai izaicinājums, ko tu sev uzstādi (un arī sasniedz), patiesībā ir mazāk svarīgais. Tas, kas ir svarīgi, ir kā tu par to visu domā – un par ko tu pats sevi pārliecini.

Uzsākt jaunu diētu, domājot, cik grūti būs izvairīties no produktiem, kurus vairs nebūs ļauts uzņemt uzturā. Atsākt skriet, zinot, ka tāpat baigi ilgi pie šīs apņemšanās nenoturēsies. Vilcināties doties uz ballīti, jo jau jūti, cik garlaicīgi tur būs un cik neveiklas sarunas būs jāuztur. Tas viss ir tik interesanti. Tu ar vienu kāju esi iekšā tajā, ko ļoti vēlies izdarīt, bet ar otru kāju esi mājupceļa virzienā, domājot: “Nu bāc, es tak izgāzīšos kā veca sēta. Es izgāzīšos! Ak. nē.” Kāda ir jēga censties, ja aiz tuvākā stūra mani tik un tā sagaidīs lielā neveiksme?

 

my thoughts as my medicineKā mēs domājam ir tas, ko mēs darām

Tā nu sanāk, ka reizēm darām lietas vien tik tālu, cik paši gribam redzēt. Viss jau ir labi, ja tas, kas tevi ierobežo, ir zināšanas – mācies tālāk un tiksi tālāk. Sliktāk ir tad, ja tas, kas tevi ierobežo, ir tavas šaubas un uztraukums. Tā ir laba augsne pašrocīgai savas latiņas pazemināšanai. Tu mēģini un ciet neveiksmi, mēģini atkal un ciet neveiksmi atkal. Kādēļ?

Jo tu esi sevi pārliecinājis, ka kaut kur tik un tā būs tas punkts, kur tu apstāsies un vairs nezināsi, ko darīt.

Un ko tādā gadījumā iesākt – kā pārtraukt to neveiksmju vāveres riteni?

Atrodi to, kas tevi uzrunā. Pat ja tā ir niecīga lietiņa – padari to lielu. Izmanto to savā labā, lai iestartētu pārmaiņas un kustētos uz priekšu.

Ja domājam par izaicinājumiem, visa sāls ir tajā, kā mēs protam novērtēt mazās dzīves lietiņas. Nav jau nekāds brīnums, ka  lielos darbus varam paveikt tad, kad tos sadalām pa mazākiem. Ieliec šajos darbiņos sev nozīmīgu jēgu, mēģini saprast, kādu ietekmi tie radīs. Iztēlojies, kāda būs tava dzīve, ja šo nepaveiksi. Domā par to, kādu dzīvi tu sev vēlies redzēt. Uzsver nozīmi un svarīgumu katram no šiem darbiņiem. Meklē domas, kas tev palīdzēs pie savām iecerēm noturēties. Pat ja tu sākotnēji uzskati, ka tas, ko tu dari, ir jocīgi vai ne gluži tā, kā darītu citi, turpini darīt lietas tā, kā tu pats tās saproti.

Mēs visi šajā dzīvē tik un tā klejojam apkārt, meklējot kaut ko, kas mums pieķersies un turēsies klāt. Nevienam no mums nav azotē perfektā dzīves scenārija, mums ir vajadzīgi centieni un pūles, lai atrastu un izvēlētos to, kas šķiet patiesi vērtīgi pašiem priekš sevis.

Nav nozīmes nekam citam – vien tam, par ko tu pats sevi pārliecini.

 

Domā par savām domām kā par zālēm

Tas, ko tu domā, bieži vien arī ir tā, kā tas ir. Tu to tik un tā vari arī izmainīt.

Kādu dienu, dodoties mājās pēc darba un stāvot pie sarkanās gaismas, gaidot parādāmies zaļo luksofora cilvēciņu, man prātā ienāca doma. Ja nu mūsu domas ir mūsu zāles? Vai es gribētu izvēlēties tās domas, kas manu dzīvi un manu labsajūtu padarīs labāku? Vai arī – es tā arī turpinātu pieķerties tādiem domu riņķiem, kas mani nekur tālu neaizved? Šī ideja par domām kā zālēm uzliek lielu fokusu tam, kā mēs domājam. Vai es pats sevi iegāžu tikai tāpēc, ka domāju noteiktā veidā? Vai es sevi pārliecinu par kaut ko tādu, kas mani iegāž?

Izraksti pats sev recepti labākām domām.

Šodien es aicinu tevi padomāt par saviem mērķiem. Lieliem vai maziem. Liec lietā savas jaunās zāles. Nelieto tās, kas tev rada blakusparādības vai kurām jau sen beidzies derīguma termiņš.

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *