Kāpēc šāds nosaukums - Restart the show?

Mani sauc Sintija, esmu bloga Restart the show autore.

Lielākā daļa cilvēku, kas mani zina, atpazītu mani pēc šiem atslēgas vārdiem: ēdiens, mafini, kaķi, rakstīšana, Instagram, Itālija, Islande, mūzika un vīns. Izskatās pēc totāla kaķu tantes profila, kas vispār nav baigi tālu no patiesības - jo kopā ar manu draugu Artūru audzinām divus patversmes runčukus: Pipariņu un Mafinu.

Ikreiz, kad reģistrējos kādā jaunā mājaslapā un veidoju savu profilu, ir viena sadaļa, kas man liek saraukt pieri, domājot, ko tur ierakstīt: Par mani. Kas padara mani - par mani? Man ir daudz interešu un aizrautību, tomēr nekas nav īsti aizgājis līdz galam. Ir tik daudz lietu, ko gribas redzēt, darīt un izmēģināt - un parādīt pasaulei, kas man no tā ir iznācis! Taču...

​"Vai ir jēga tērēt tam laiku?"

Šo jautājumu esmu sev uzdevusi neskaitāmi daudz reizes, lai gan ne vienmēr esmu lūkojusies pēc atbildēm. Tas ir tāds jocīgs vāveres ritenis:

tev prātā iešaujas laba ideja > tu par to domā pārāk daudz > tu fokusējies uz to, kas tad no tā būs ieguvums > tu aizdomājies par to, ka tāpat tev tas nebūs pa spēkam un tev neizdosies > tu atmet šai idejai ar roku

Jautājums jau teorētiski ir labs - nevienam negribas izniekot savas dzīves laiku. Tomēr nemitīgi meklējot tūlītēju labumu un ieguvumu, var gadīties tā arī neko īsti neizdarīt. Pati uz savas ādas izjutu, ka var ilgi, ilgi nodzīvot, nemitīgi ikdienā ar sevi pārrunājot šo jautājumu, it kā cenšoties būt produktīvai un izmantot laiku lietderīgi. Ir labi, ja kādā brīdī izdodas apjaust, cik bezjēdzīgi ir sevi vienmēr pierunāt uz sliktāko variantu. Es to sapratu - manis pašas domas mani attur no kaut kā laba paveikšanas.

 

Sintija from restart the show in Liepaja
Sintija from Restart the show in Purezera hiking trail forest

Lielas kļūdas notiek tad, kad tu ignorē savu prātu un sirdi.

Cerības un ticība nav nekas nepareizs. Un tomēr man šķiet, ka paļaušanās uz likteni, ka tas atnesīs laimi un izdošanos, ir vilšanās un apjukuma garantija. Mēs taču negaidām, ka ēdiens, kas apzināti gatavots bezgaršīgi, pēkšņi pats no sevis taps gards.

​Esmu pārliecināta, ka svarīgākais dzīvē nav iegūt uzvaras kausus, sakrāt iespējami daudz ceļojumu biļetes vai arī nopirkt visglaunāko mājokli (kuru teju varam atļauties). Ir svarīgi, ar ko tu to visu aizpildīsi. Kur tu sajūti to patīkamo ziņķārības dzirksti? Kas piesaista tevi? Notver šo ziņkāri aiz stūrīša un izbrīvē tai brīvu vietiņu savā prātā.

 

Kāpēc es šeit dalos ar saviem stāstiem?

Nu - kāpēc gan nē? 🙂 Galu galā man vienmēr ir paticis redzēt cilvēkus smaidām, un palīdzēt atrast vēl vienu iemeslu pasmaidīt vispār ir tīrākā bauda. Tas, kas iepriecina mani, ir redzēt cilvēkus strādājam pie savām dzīvēm, savas domāšanas. Man ir prieks redzēt cilvēkus, kad tie ir godīgi paši pret sevi un apkārtējo pasauli, kad viņi sniedz sev otrās un vēl vairāk iespējas kaut ko paveikt no jauna. Ir skaisti redzēt, kā cilvēki notver savas ziņkārības - un nelaiž tās vaļā, kamēr vien paši to vēlas. Man šķiet, ka notiek sava veida maģija, kad cilvēks sāk darīt to, kas viņu no sirds uzrunā - lai cik pieredzējis viņš tajā būtu. Tajā brīdī arī cilvēks sāk mācīties.

Katru dienu cilvēks pieņem tik daudz lēmumu un izvēles. Katrs no mums ir pats savas dzīves izrādes autors. Ir labi zināt, ka tu vari visu sākt no jauna katru dienu, katru brīdi - kad vien tu pats esi tam gatavs. Par to arī ir šis stāsts.

Klausīties savās domās

un tās izmainīt -

tas, lūk, ir mūsu uzdevums.