Oat muffins with blueberries and lavender
Mainīt sevi

Stāsts par mafinu karalieni

7 min read

Par cik 1. septembris Latvijā ir atzīmējams kā pirmā skolas diena, šodien to varētu atzīmēt, atskatoties uz stāstu par to, kā es sāku mācīties gatavot ēst. Tas ir stāsts par mafinu karalieni – jo tieši mafini bija tie, ar kuriem es sāku pārvarēt savu neprašanu, neziņu un bailes virtuvē. Ja tev vēl nebija skaidrs, kāpēc man vienmēr ir paticis cept mafinus, tad šis stāsts tev noteikti to beidzot atklās.


Bailes no ēst gatavošanas

Pārsteidzoši vai nē, bet savā otrajā dzīves dekādē iekāpu ar pilnīgu nulli gatavotprasmes. Par cik es neko nepratu pagatavot un neviens to man nebija speciāli mācījis, gatavot priekš kāda cita, nevis tikai sev, man sagādāja krietnas bailes. Lai saprastu, cik sliktas bija manas prasmes, šeit ir daži piemēri:

Mana pirmā pankūku mīkla, ko pagatavoju, sastāvēja vien no miltiem un ūdens. Tā es izpratu, kas ir pankūkas. Mana mamma paskatījās uz mīklu  un man jautāja: “Kas tas ir par klīsteri?”;

Makaroni bija mana dzīve un ikdiena – katru dienu;

Es nekad negatavoju gaļu, pat vistu – jo nezināju, ko ar to iesākt;

Pirmo reizi, kad vārīju rīsus, es tos pārvārīju tik traģiski, ka man bija kauns no draugiem, kas bija atnākuši ciemos. Es izmetu tos rīsus miskastē, pirms kāds vēl varēja nojaust, ka es tikko biju kaut ko gatavojusi virtuvē;

Ja es neēdu makaronus, es ēdu kartupeļus – jo, nu, tos bija viegli pagatavot ēdamus (katrs latvietis neatkarīgi no prasmēm prot pagatavot vismaz vienu kartupeļu ēdienu).

Tu noteikti jau saprati – es absolūti nepratu gatavot ēst! Ja man tagad būtu jāēd tas, ko pratu pagatavot toreiz… Man laikam būtu vislielākais facepalm pasaulē. Bet toreiz man tas bija normāls ēdiens un viss dzīvē bija kārtībā. Tomēr pienāca laiks, kad man nācās iemācīties ko jaunu – tas bija brīdis, kad pārvācos uz Rīgu un… satiku savu draugu Artūru!

Viss sākās ar… salātiem

Started with a salad

Mēs iepazināmies aptuveni tajā brīdī, kad uzsāku studijas un pārvācos dzīvot uz jauno dzīvokli, ko dalīju ar pāris labiem draugiem. Biju iemanījusies pagatavot kaut ko drusciņ vairāk. Ja tu pajautātu maniem draugiem, viņi apstiprinātu, ka es biju sākusi aizrauties ar salātu gatavošanu. Ko tik es negatavoju! Es teikšu, ka tolaik tapa jocīgākie salāti, kādus esmu gatavojusi. Taču tas bija labs sākums – es iemācījos, ka, lai gan mēdz būt jocīgi, es tomēr protu pagatavot kaut ko interesantu un pat ēdamu. Salāti laikam tomēr var būt kaut kas vairāk par klasiskajiem “gurķīts, tomātiņš, dillīte un krējumiņš” – absolūto latviešu klasiku. Salāti var būt arī bumbieri, rukola un citi interesanti produkti, kurus var salikt kopā. Kad iemācījos pagatavot garšīgus Cēzara salātus, jutos kā kulinārijas eksperts. Vismaz – salīdzinot ar to, ko pratu pagatavot līdz tam brīdim.

Lai vai kā tur būtu ar salātiem, man vajadzēja iemācīties kaut ko, ar ko pabarot savu vīrieti. Man pavisam noteikti gribējās tikt vaļā no tām muļķīgajām bailēm, kad stāvēju pie plīts. Es tik ļoti satraucos, kad bija jāgatavo kaut kas jauns! Man bija tik ļoti bail kaut ko piededzināt vai sačakarēt, ka varēju teju apraudāties. Es mīlu ēdienu un mīlu arī Artūru – un man ļoti gribējās uzlabot savas gatavošanas prasmes un beidzot pagatavot kaut ko aizraujošu, ko paēst. Tā nu es sāku – nevis ar salātiem, bet…

However, I knew that you need something better to feed your guy. And I need to get rid of that stupid fear, and stress that made me angry every time it felt like I’m messing something up (I could almost cry if I sensed a failure coming along, and it made me heavily disappointed with myself) – it didn’t affect just me, it was probably very hard to deal with for him, too. I loved food, and I loved surprising my other half – and I wanted to be better and finally make something interesting to feed ourselves with. And so I started – but not with salad…

Atrodi to vienu lietu – un gatavo to kā aptracis

My first muffin tray
Pirmie mafini – nepacēlušies, mitri un ne visai labi.

… ar mafiniem.

Es izmēģināju vienu recepti, jo mana māsa ik pa laikam mēdza gatavot mafinus un novērojot tas šķita viegli. Sajauc mīklu, salej formiņās, cep un viss! Pēc pirmā mēģinājuma es sapratu, ka tas nav nemaz tik satraucoši un grūti – un es gribēju pamēģināt vēlreiz! Tā nu laika gaitā es ik pa laikam cepu mafinus, vienmēr izmēģinot jaunas sastāvdaļas. Bija arī neizdevušies gadījumi, taču centos par tiem nepārdzīvot. Mani iepriecināja manu draugu prieks, kad tie nogaršoja manis ceptos mafinus un pat atzina daudzus par labiem esam!

Interesanti, ka pirmie mafini, ko uzcepu, bija totāla izgāšanās. Tie ir redzami bildē pa labi – tie nepacēlās, bija mitri un visai mīklaini. Bet par spīti tam – tie bija mani pirmie mafini! Un tieši par to es arī priecājos.

Es sāku cept mafinus arī uz svētkiem un dažādiem pasākumiem – uz kuriem pat nebaidījos izmēģināt pavisam jaunas receptes! Centos panākt, lai manus mafinus nogaršo dažādi cilvēki un pastāsta savus iespaidus. Ar laiku ballītes mūsmājās pat ieguva nosaukumu “Mafinu ballītes”, un mafini bija mana valūta gadījumos, kad palūdzu kādiem draugiem izpalīdzēt ar pārvākšanos un citiem darbiņiem. Mafini kļuva par iemeslu satikties.

I started to bake muffins for various events, too – I tried out new muffin recipes specially for some kind of events with friends, and I specifically made sure different people tried them out and gave me feedback. Of course, everyone loves muffins – and seeing happy faces and over time people asking me when I’m going to make another batch made me so happy. We even had muffin parties, where I baked a lot of muffins for our friends to enjoy! They became sort of a reason to gather up and have fun together.

Bildē zem šī teikuma ir redzams mūsu ēdamgalds, pie kura Artūrs kopā ar manu tēti dzer konjaku un ēd manus vīnogu mafinus, kamēr mēs ar māsu dzeram vīnu.

Evening with dad, sister and muffins

Izveido stingru pamatu jaunu lietu apgūšanai

Nebija arī tā, ka cepu tikai un vienīgi mafinus. Es pamazām sāku uzlabot arī savas vakariņu gatavošanas prasmes! Nemitīga mafinu cepšana man palīdzēja tikt vaļā no domas, ka es neko neprotu un izgāšanās ir ārkārtīgi traģiska lieta. Tā bija bāze, kas ļāva nostiprināties manai pašapziņai virtuvē. Tas ir svarīgi, jo virtuvē ir jābūt gatavam arī uz to, ka tavs pagatavotais meistardarbs neizdosies vai arī nebūs visai garšīgs. Caur to arī tu mācies! Es pamazām iemācījos gatavot arī gaļu un zupas. Artūrs visas mūsu kopdzīves laikā ir redzējis, kā es izaugu no absolūtākās panikas virtuvē uz cilvēku, kas labprāt mācās un vairs tik ļoti nepārdzīvo par nepareizi izvēlētām garšvielām. Es ceru, ka es turpināšu savu izaugsmi arī šī bloga veidošanas gaitā.


Ar ko tu sāki mācīties gatavot ēst?

Pastāsti par savām veiksmēm un kurioziem virtuvē!

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *